Nesen ar dažu dienu intervālu uzgāju divus interesantus rakstus.
Pirmajā rakstā ir stāstīts par pētījumu, kas veikts Jeilas universitātē (Yale University) Amerikas Savienotajās Valstīs. Pētījuma objekts bija cilvēki, kuri dzīvē meklē laimi. Šī daudzus gadus veiktā pētījuma rezultāti bija pārsteidzoši. Tika noskaidrots, ka, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri dzīvē nemeklē laimi, laimes meklētāju vidū ir procentuāli visvairāk pašnāvību, slimību, depresiju, alkoholiķu, narkomānu un neveiksminieku. Tāpat viņi ir vairāk pakļauti stresam. Zinātnieku skaidrojums ir tāds, ka laimes meklēšana pati par sevi rada stresu. Piekrītu. Taču kādēļ viss ir tik dramatiski?
Otrs raksts ir veltīts citam pētījumam. Daudzus gadus zinātnieki salīdzināja optimistu un pesimistu dzīves. No zinātniskā viedokļa šī pētījuma rezultāti atkal izrādījās paradoksāli – tas atklāja, ka pesimisti dzīvo ilgāk par optimistiem, ir veiksmīgāki, gandarītāki ar dzīvi un arī veselāki.
Palūkosimies uz šo visu no Sanatana Dharmas jeb Mūžīgās Mācības (tulkojums no Sanskrita) pozīcijas. Tā sniedz atbildes uz pilnīgi visiem jautājumiem, kas cilvēkiem var rasties.
Jau no sākta gala mūsu nodarbībās piedāvāju cilvēkiem iznīcināt sevī cerību. Skan dīvaini, nežēlīgi un nesaprotami... Kādēļ to jāiznīcina? Kā tad dzīvot bez cerības? Kā būt ar to, ka cerība mirst pēdējā utt.? Sirds dziļumos viss droši vien stājas pretī šādai „iznīcināšanai”.
Īstenībā cerība ir viens no Maijas jeb ilūzijas paveidiem. Absolūtais vairums cerību nekad neīstenosies. Dzīve iekārtota tā, ka visām ilūzijām – gan sliktajām, gan labajām – jātiek iznīcinātām. Un dzīve tās arī iznīcina. Turklāt, jo lielāka ilūzija, jo skarbāk tā tiks iznīcināta. Kādēļ tā? Ļoti vienkārši – tādēļ, ka ilūzijas līdzīgi rozā vai melnām brillēm izkropļo realitāti, bet viens no cilvēka dzīves galvenajiem mērķiem ir iemācīties saskatīt realitāti un prast atšķirt cēloņus no sekām. Vēdiskajā tradīcijā tam ir nosaukums Viveka. Sanāk, ka ilūzija un cerība ir cilvēka ienaidnieki. „Kā tad ar laimi?” jautāsiet jūs. Visu cilvēku lielākā cerība ir būt laimīgiem. Te man vienmēr rodas jautājums – kurš gan ir teicis, ka cilvēkam dzīvē jābūt laimīgam? Kā cilvēks var būt laimīgs Kali Jugā, kad vismaz 75% Karmas ir negatīva Karma? Reālajā dzīvē šis procentuālais rādītājs ir vēl lielāks. Vai iespējama laime, kad ir tik daudz negatīvas Karmas? Tas nozīmē to, ka šeit, uz Zemes, mēs esam cietumā. Katrs esam pārkāpuši dažādos pantos norādītus likumus, katram ir savs sods, uzturēšanas režīms un termiņi. Cilvēkus neliek cietumā, lai viņi baudītu dzīvi, bet gan tādēļ, lai viņi tajā saņemtu sodu, atrastos nebrīvē, izpirktu vainu, labotos utt. Ne velti dižais Buda teica, ka dzīve ir ciešanas. Es parasti saku šādi: „Kali Jugā normāli ir tad, ja ir slikti – ja ir labi, tas ir izņēmums.”
Tas viss vēsta par to, ka pati laimes meklēšanas idejā mūsu laikā, kas saucams par Kali Jugu, ir utopija. Ar to, savukārt, arī ir skaidrojami minēto pētījumu rezultāti. Citiem vārdiem sakot, cilvēki meklē to, kā dabā nav, un, neatrazdami to, izjūt stresu un vilšanos. Bet vilšanās ir visu viņu slimību un problēmu galvenais cēlonis.
Iedomājieties, ka tuvojas jūsu dzimšanas diena. Jūs cerat, ka saņemsiet dāvanā vai nu Mersedesu, vai BMW, vai gredzenu ar briljantu, vai arī vismaz mēteli. Jūs mokāties gaidās. Beidzot pienāk ilgi gaidītā diena, atskan zvans, un jūs metaties pie durvīm. Uz sliekšņa stāv viņš, jūsu princis, un tur rokās tulpi. Ko jūs jutīsiet šajā brīdī? Pareizi – milzīgu vilšanos. Kādēļ? Jo jums bija cerības. Tagad iztēlojieties citu situāciju – jūs neko negaidāt un pat necerat, ka princis vispār ieradīsies; jums nav it nekādu cerību. Šī pati tulpe kļūs par brīnišķīgu dāvanu.
Bet kā būt ar optimismu un pesimismu, t.i. tā saucamo „pozitīvo domāšanu”, kas tiek pasniegta uz katra stūra? Sakiet, vai ir kāds, kurš domā negatīvi, t.i. grib nodarīt sev sliktu? Visas dzīvās būtnes vēlas dzīvot un grib, lai tām būtu labi. Pat mazohisti, lūdzot, lai viņiem nodara sāpes, gūst no tā vēl lielāku baudu. Visi cilvēki domā pozitīvi, tikai no tā nav nekādas jēgas. Ir laba austrumu paruna – „Kliedz „halva”, cik gribi, bet mutē no tā saldāks nekļūst”. Līdz ar to pesimisti un cilvēki, kuri dzīvē nemeklē laimi, dzīvē jūtas labāk tādēļ, ka viņu domāšanas veids ir tuvāks patiesībai un rada mazāk vilšanos. Dzīvē būs nevis tā, kā gribas, bet gan tā, kā jābūt saskaņā ar Karmu. Savukārt, Karma visiem, kā redzat, pārsvarā ir negatīva. Taču tā ir atsevišķa tēma – par Karmu un tās mainīšanu es stāstu īpaša kursa ietvaros.
Sanatana Dharmā tas bija zināms jau no pasaules radīšanas brīža, bet mūsdienu zinātne nonāca pie tā tikai tagad. Labā vēlu nekā nekad.
Vēlos jūs nomierināt un noņemt tagad radušos stresu – tas viss nenozīmē, ka laimes nav. Laime pastāv, taču Sanatana Dharmā ar to tiek saprasts kas pavisam cits. Tas, ko cilvēki dēvē par laimi, nav īsta laime – es to saucu par īpašuma prieku. Piemēram, esat iegādājies automašīnu vai apprecējies un tādēļ izjūtat „laimi”, bet pēc tam sasitat mašīnu vai no jums aiziet laulātais draugs. Kas notiks ar jūsu laimi? Kur tā liksies? Jogā īsta laime ir apziņas stāvoklis, kas nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Jūs esat laimīgs pats par sevi. Pēc šīs laimes nekur nav jāiet, un tā nekur nav jāmeklē – tā vienmēr ir ar jums, jūsos pašos. Tādēļ pati doma, ka laime atrodas kaut kur ārpus jums, ka tā kaut kur „jāmeklē” vai „jāizcīna”, jau nozīmē to, ka jūs to nekad neatradīsiet. Jūs esat nolemts. Kā teikts Bībelē, dosies meklēt un neatradīsi, bet apstāsies un tas pats pie tevis atnāks.
Kur rodas šī naivā ideja par laimi mūsu dzīvē? Kādēļ cilvēki, kuri nekad dzīvē nav redzējuši un zinājuši laimi, pēc pastāvīgas vilšanās laimes meklējumos to joprojām meklē? Atbilde ir tajā faktā, ka kādreiz ļoti senos laikos Satja Jugā jeb zelta ērā visi cilvēki bija laimīgi, galvenokārt tādēļ, ka dzīvoja Dievā un pēc Dharmas likumiem. Kā parasti, ar laiku viss degradējas. Labāks ar laiku kļūst tikai konjaks. Nav nekādas evolūcijas – ir deģenerācija. Kas attiecas uz gaišo nākotni, tā vienkārši nav iespējama. Visas runas par gaišo nākotni ir Maijas jeb ilūzijas veids vai, pareizi sakot, kopīgas cerības paveids. Atmiņas par laimes stāvokli saglabājušās cilvēkiem ļoti dziļi zemapziņā un liek viņiem doties meklējumos, taču ne tur, kur laime atradās un atrodas. Kali Jugā forma aizstāj saturu un sekas aizstāj cēloni, tādēļ cilvēki meklē laimi nevis sevī, bet ārpusē un, protams, neatrod to. Īsta laime ir Dievs. Ja jūsu apziņā ir Dievs, jūs būsiet patiešām laimīgi, bet, ja tā tur nav, nekas un neviens jums to neaizstās. Bībelē teikts šādi: „Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums citas lietas tiks piemestas.”
Tā, lūk.