Nikolaja jautājums:
"Ja tablete nevar izmainīt cilvēka karmu, vai viņam līdzēs ajurvēdiskie līdzekļi un procedūras? Sanāk, ka, ja tās palīdz, tad labākajā gadījumā sniedz tikai īslaicīgu atvieglojumu. Vai arī pastāv ajurvēdiskas procedūras, kuras, iedarbojoties uz cilvēka ķermeni, var kādā veidā mainīt Sanskaras?"

Paldies par jautājumu, Nikolaj!

Atbildot uz to, sanāca neliels raksts.

Īstenībā Ajurvēdai un medicīnai kopīgs ir tikai tas, ka abas nodarbojas ar cilvēka veselību, taču tām ir principiāli pilnīgi dažādas pieejas. Tas ir tāpat kā salīdzināt puišeļus, kuri pagalmā dzenā bumbu, un Anglijas Futbola Premjerlīgu – tos vieno ja nu tikai bumbas izmērs.

Pirmkārt, izmantojamo līdzekļu līmenī Ajurvēda atšķiras no medicīnas tāpat kā veselīga pārtika no košļājamās gumijas – pirmo cilvēks pārstrādā un gūst no tās labumu, bet otro var bezjēdzīgi košļāt mūžīgi. Lai gan kaut kāds rezultāts jau būs – sagandēta gremošanas sistēma. Atšķirībā no medicīnas, Ajurvēdā tiek izmantotas dabiskas sastāvdaļas. Medicīnā lielais vairums medikametu ir mākslīgi un ķīmiski.

Ajurvēdas pamatprincips ir tāds, ka visa daba ir vesels, integrāls vienums, ko radījis Brahma (Radītājs). Arī cilvēks, būdams daļa no dabas, ir tajā integrēts. Līdz ar to, cilvēkam ēdot pareizu, dabisku un savam Prakrti atbilstošu pārtiku, viņš pārtiku pārstrādās un pārvērtīs organisma šūnās, jo organisms jūt, ka tam ir vienota daba ar šo pārtiku – tā to bija paredzējis Radītājs pārtikas radīšanas brīdī. Pārtika ir dzīva, un organisms to saprot, pieņem un mijiedarbojas ar to. Citiem vārdiem sakot, organisma šūnas saprot pārtikas šūnas un zina, ko ar tām darīt, bet pārtikas šūnas tām palīdz veikt savu darbu. Dabiskie elementi kļūst par augu šūnām un daļu no augu dzīvās struktūras, tādēļ cilvēka organisms var tos asimilēt. Ajurvēdiskie preparāti, kas īstenībā ir pareizas pārtikas veids, paši atrod vietu, kur radusies problēma, un palīdz tikt ar to galā, mijiedarbojoties ar organismu. Turklāt augi ir laimīgi, ka cilvēks tos apēd, jo tādējādi viņi pilda savu Dieva doto sūtību jeb Dharmu un evolucionē, kļūstot par daļu no tādas vairāk attīstītas būtnes kā cilvēks (kuram it kā vajadzētu būt vairāk attīstītam). Tādējādi viss notiek saskaņā ar vienoto Radītāja nolūku. Savukārt, medikamenti ir mākslīgi un miruši produkti, tādēļ organisms nevar tos asimilēt. Vēl jo vairāk – cilvēka šūnas nesaprot medikamentus un uztver tos kā svešķermeņus un agresorus. To var aptuveni salīdzināt ar komunikāciju starp diviem dažādiem cilvēkiem vai starp cilvēku un robotu. Nonākot cilvēka organismā, medikamenti vardarbīgi nonāk šūnās, pārraujot starpšūnu membrānas, caur kurām notiek visi apmaiņas procesi. Pēc tam membrānas ilgi atjaunojas vai vairumā gadījumu nekad neatjaunojas līdz galam. Taču, kad organismam tiek doti dabiski un dzīvi produkti, šīs membrānas atveras un aizveras pašas.

Starp citu, šodien uzzināju ko interesantu. Izrādās, ka daudzos produktos, īpaši gatavajās, sausajās brokastīs un bērnu pārtikā tiek pievienotas dzelzs skaidas. Jā, jā, tiešām. Tiek pat rādīts process, kā tās tiek izgūtas, izmantojot magnētu. Tas tiekot darīts, lai nodrošinātu organismu ar nepieciešamo dzelzs daudzumu. It kā organisms pats nezinātu, kas un kādos apjomos tam nepieciešams... Īstenībā cilvēka organisms pats ražo visas tam nepieciešamās vielas. Lieta tāda, ka cilvēks nevar pārstrādāt dzelzi tīrā, nedzīvā veidā, tāpat kā nevar pārstrādāt citas vielas, vitamīnus utt. Taču, ja tas pats dzelzs izies cauri augam un kļūs par daļu no auga, tas tiks viegli asimilēts. Atkal tas pats vecais stāsts – gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. Ne velti Joga saka, ka šausmīgākais grēks ir tumsonība.

Otrkārt, šis piemērs lieliski ilustrē vēl vienu principiālu Ajurvēdas un medicīnas atšķirību. Ajurvēda uzskata cilvēku un dabu par vienotu, integrālu veselumu. Tātad daba ir mūsu draugs, nevis ienaidnieks. Dabas sūtība ir palīdzēt cilvēkam un nodrošināt viņam visu nepieciešamo dzīvei, kā arī harmonijas jeb tā dēvētās veselības atjaunošanai. Savukārt, cilvēkam vienkārši nav dabai jākaitē, jo tai nav vajadzīga cilvēka palīdzība. Dabu ir radījis Dievs, un cilvēkam tā nav jāuzlabo. Ne tas līmenis, ziniet.

Turpretim medicīna uzskata cilvēku par kaut kādu nepabeigtu pusfabrikātu, kas pastāvīgi jāuzlabo, jāaizsargā, jāglābj un jāpestī un kurš bez medicīnas jau rītdien pat mirs drausmīgos krampjos un šausmīgās konvulsijās. Cilvēkam ik uz soļa draudot nelaimes, ko rada ārkārtīgi naidīgā, ļaunā un bīstamā daba, kas to vien perina, kā šo cilvēku iznīcināt, periodiski uzsūtot viņam šausmīgus vīrusus un mikrobus (starp citu, šie vīrusi un mikrobi pastāvīgi un mierīgi dzīvo gan uz cilvēka ķermeņa, gan viņa organismā). Ja tā būtu taisnība, cilvēce jau sen, sen būtu iznīcināta – sekundi pēc rašanās. Taču cilvēks pastāv jau miljoniem gadu ilgi. Tas ir pierādīts, zinātnisks fakts. Tikpat ilgi pastāv arī Ajurvēda. Dievs vienlaicīgi radīja cilvēku un Santana Dharmu, kurā iekļauta Ajurvēda. Bet cik gadu ir mūsdienu medicīnai? Simts, divsimt... Tad kam kuru būtu jāglābj?

Treškārt, Ajurvēda apraksta cilvēku kā apziņu, kas ieslēgta ķermenī. Ķermenis ir šīs apziņas atspulgs. Ķermenis un dvēsele ir viens vesels. Galu galā Ajurvēda ir Dieva radīta – tai ir pavisam cits līmenis. Līdz ar to Ajurvēda ņem vērā faktorus, par kuriem medicīnai nav ne mazākās nojausmas. Ajurvēda ir balstīta uz zināšanām par Gunām, Bhutani, Prānām, Došām, Dhatu, Šrotas un daudzām citām lietām, par kurām es stāstu Ajurvēdas lekcijās. Tādēļ arī tā ir tik satriecoši efektīva. Savukārt, medicīna uzskata cilvēku par netīšu dažādu orgānu salikumu. Šie orgāni neesot nekādi savstarpēji saistīti, tie periodiski kļūdās, un tādēļ tiem pastāvīgi nepieciešama ārstu palīdzība. Turklāt par katru orgānu atbild cits ārsts – ginekologs, dermatologs, proktologs utt. Sadalīja cilvēku pa detaļām un nemāk salikt atpakaļ. Medicīna neārstē slimnieku, bet gan remontē termometru, kas rāda, ka cilvēks ir slims. Bet, runājot vēl plašāk, slimība nav mūsu ienaidnieks, ar kuru jācīnās – tā ir organisma pašregulācijas veids. Tas, ko cilvēki uztver kā slimību, īstenībā nav slimība, bet gan veids, kādā organisms attīrās un izdzīvo. Slimība ir mūsu draugs. Cīnīties ar slimību ir tas pats, kas karot ar paša organismu. Turklāt slimība norāda, ka dzīvē kaut kas ir nepareizi un tā steidzami jāmaina – un tas ir pats svarīgākais. Par to es stāstīšu lekcijās „Kas ir slimības un kādēļ tās rodas”, ko sāksim 6. septembrī.

Es nenosodu medicīnu un ārstus. Kādu vai kaut ko nosodīt ir tas pats, kas lamāties uz spoguli. Mūsu dzīve ir mūsu apziņas atspulgs. Medicīna atspoguļo mūsdienu cilvēku pamatmasas kolektīvo apziņu. Savukārt, Ajurvēda nav domāta pamatmasai. Ajurvēdiskie līdzekļi un procedūras iemieso sevī Vēdiskās zināšanas, kas iziet tālu aiz medicīnas robežām un ir balstītas uz tādiem pasaules likumiem, kas atbild par visiem procesiem visumā, tostarp cilvēka veselību. Tādēļ tās darbojas visos cilvēka pastāvēšanas līmeņos. Regulējot fiziskā ķermeņa stāvokli, Ajurvēda caur fizisko ķermeni iedarbojas arī uz smalko ķermeni un galu galā arī uz cēloņu ķermeni, kurā atrodas Sanskaras. Un tas vien, ka cilvēks izlemj vērsties pie Ajurvēdas, jau liecina par noteiktām izmaiņām viņa apziņā. Tas arī dod rezultātus. Tiesa, tikai tādā gadījumā, ja talkā tiek ņemta īsta Ajurvēda, nevis kaut kas cits, kas tiek pasniegts kā Ajurvēda un ar kā sekām man bieži nākas saskarties savā praksē. Turklāt Ajurvēdiskie preparāti un procedūras ir daļa no slimību cēloņu likvidēšanas. Ajurvēdā viens no svarīgākajiem faktoriem ir domāšanas veida un līdz ar to arī dzīves veida maiņa, jo tieši tajos meklējami visu slimību cēloņi. (Skatiet manu videolekciju „KAS IR VĒZIS”). Ajurvēda neārstē slimības – tā likvidē cēloņus, kas izraisa šīs slimības, un slimības vienkārši izzūd. Ja cilvēks kopumā ievēro pareizu dzīves veidu, tad absolūtajā vairumā gadījumu pietiek ar Ajurvēdiskajiem preparātiem vien, lai tiktu galā ar slimību. Par to liecina mana vairāk nekā 20 gadu ilgā pieredze darbā ar Ajurvēdu.

Esiet veseli!